Pierobežas gara spēka eliksīrs - Slišānu saime no Upītes ciema

""No visas dzīves paliek pāri tas, ko esam devuši otram cilvēkam." Atsaucoties uz šiem Jura Cālīša vārdiem, gribas raksturot Ziemeļllatgales tradīciju kopējus, tautas vērtību popularizētājus, dzīvīgus, darbīgus, talantīgus un ļoti enerģiskus Krievijas pierobežas gara spēka eliksīru - Slišānu saimīti no Upītes ciema," valsts iniciatīvas "Goda Ģimenes gads" izsludinātajam konkursam "Mana Latvijas Goda ģimene" raksta Viļakas novada Sociālā dienesta vadītāja Ilze Šaicāne.

Ģimenes galva - Andris Slišāns dzimis Viļakas novada Šķilbēnu pagasta Upītes ciemā. Kopā ar dzīvesbiedri Ligitu audzina piecus bērnus - talantīgus, darbīgus un aktīvus savus gara darba mantotājus.


Jau skolas laikā Andris (Rekavas vidusskolā) organizējis populāru grupu koncertus un Balvu rajona popielu Rekavas vidusskolā. Upītes Tautas namā organizējis grupu „Bez PVN” un ” Patrioti LG’’. No bērnu dienām ir iesaistījies mammas - Irēnas Slišānes vadītajā Upītes bērnu folkloras kopā. Kopš 2007.gada vada jauniešu folkloras kopu un etnogrāfisko ansambli, kā arī nemateriālās kultūras mantojuma centru „Upīte”. Vietējie folkloras kopas danči un rotaļas ar īpašo latgalisko kolorīto dziedājumu pusbalsī, iemūžināti diskā ar rotaļu apmācībām (DVD). Diskos ir arī ierakstīti Andra vecmāmiņas dziedājumi.


A.Slišāna vadītais kolektīvs 2007. gadā piedalījās Lielās Folkloras balvas - „Gada folkloras kopa” konkursā, kur kļuva par laureātu.
Andris kopā ar sievu Ligitu turpina vākt un apkopot materiālus, ko mantojumā nodevis Andra tēvs – Antons Slišāns.
Šajā ģimenē ir jūtama enerģija un dzīvesprieks, kas neļauj stāvēt malā, būt vienaldzīgam, tāpēc, Upītes ciemā ir pietiekami daudz atbalstītāju, kuri kopā darbojoties, attīsta, pilnveido un iedzīvina, šķiet, neiespējamo - gan novada robežās, gan Latvijas, gan arī ārpus Latvijas robežas.


Dzīvesbiedre - Ligita turpina vākt materiālās kultūras vērtības, darbojas esošajā novadpētniecības muzejā un strādā par skolotāju, līdzdarbojoties vīra pārmantotajās nemateriālajās aktivitātēs - dziesmās, dejās, dzejās un melodijās.
K. Skalbe teicis, ka ”pati lielākā laime ir ligzdā’’. Un, lūk, šī laimīgā ligzdiņa ir iedvesmojošs paraugs citām Latvijas ģimenēm, kas ar smaidu paveic šķietami neiespējamo, turpinot strādāt savā mājsaimniecībā un aprūpējot gan savus mīļos, gan izrādot iniciatīvu plašākai sabiedrībai. Tā ir ģimene ar lielo burtu, kas mīl dziedāt, dejot, sportot, ceļot, strādāt, priecāties un to visu dāvāt arī citiem.
Nozīmīgs pasākums, ko no 2002. gadā organizē Slišānu saime ir - latgaliešu dziesmu festivāls ”Upītes Obeļdorzs’’, kurš saņēmis Latgaliešu kultūras gada balvu „Boņuks 2008”, kā labākais latgaliskais pasākums.


Tāpat ģimene ir realizējusi vairākus VKKF atbalstītus projektus, rīkojuši bērnu un jauniešu folkloras festivālus „Pulkā eimu, pulkā teku”, bijuši meistardarbnīcu „Kūkovas novada tradicionālās kultūras gada skola Upītē” vadītāji.
Bez muzicēšanas Andrim vēl ir arī cita viņa dzīves bagātību pūra lāde. 1999. gadā Andris ir ieguvis Maģistra grādu fizikā. 2011. gadā ievēlēts par Latgales Saeimas priekšsēdētāja vietnieku. Kādu laiku strādājis arī par skatuves mašīnistu Dailes teātrī, bijis pārdevējs „Narvesen”, strādājis arī par ģeologu. Kopš 2009. gada ir Upītes Tautas nama vadītājs. 2014. gadā 3. martā I. Ziedoņa fonds ‘”Viegli” Slišānu saimei pasniedza balvu par latgalisko vērtību glabāšanu.


No 2016. gada Ligitai un Andrim īstenojusies ideja par folkloras festivālu rīkošanu. 2017. gada augustā Viļakas un Baltinavas novados notika pirmais Starptautiskais folkloras deju festivāls ‘”Ļipa kust”, kur danču vakaros, meistarklasēs un koncertos piedalījās folkloras kopas no Latvijas, Lietuvas, Rumānijas un Slovākijas, parādot Eiropas tradicionālo deju daudzveidību, kas izraisīja plašu rezonansi un emociju gammu starptautiskā mērogā.


Folkloras dejās Andris sajūt dzīvību, enerģijas plūsmu, veselību, laimi un milzīgu dzīvesprieku, kas staro, spoži mirdz un dod spēku sev un citiem. Slišānu ģimenes galva uzskata, ka visu dara tamdēļ, lai visa lauku jaunā paaudze justos piederīgi savai dzimtai, vietai, kur dzimuši, savam novadam un viņu vecāki nejustos zaudētāji. Lai pārmantotās kultūras un dzīves vērtības nepazūd. Lai ir vēlme dot un pretī saņemt smaidu un laimes sajūtu.


Šīs ģimenes dāvātie smaidi, labestība, laimes sajūta, siltums un saules gaisma, neatstāj vienaldzīgu nevienu. Tie spēj sasildīt, ja ir auksti, liek smaidīt, ja ir grūti, un rada sajūtu, ka pasaule ir gaiša, saulaina un labestības pilna.